Salaspils nometne (1941-1944)

Salaspils nometne bija nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā
izveidota represīva soda nometne. To sāka būvēt 1941. gada novembrī, bet 1942. gada
maijā nometnei apkārt apjoza dubultu dzeloņstiepļu žogu. Ieslodzīto barakas bija
izvietotas trīs rindās pakavveida aplī. Katrā barakā uzturējās ap 200 cilvēku, bet bija
arī gadījumi, kad tur atradās vairāk nekā 600 ieslodzīto. 1943. gada maijā bija uzceltas
30 barakas, pusē no kurām dzīvoja ieslodzītie, bet pārējās izmantoja dažādiem
darbiem. Nometni apsargāja bruņota sardze, kas atradās 6-7 metru augstumā un 60-70
metru attālumā uzbūvētos sešos sargtorņos pie dzeloņdrāšu žoga, kam nedrīkstēja
pieiet tuvāk par 20 metriem. Nometnes centrā bija ūdenstornis ar prožektoriem,
ložmetējiem un sirēnu, ko ieslēdza ieslodzīto bēgšanas gadījumos.
Salaspils nometni oficiāli sauca par Paplašināto policijas cietumu un darba
audzināšanas nometni (Erweitertes Polizegefängnis und Arbeitserziehungslager)), jo
tā bija pakļauta Drošības policijas un SD komandierim Latvijā SS šturmbanfīreram
Rūdolfam Langem nevis Koncentrācijas nometņu pārvaldei Berlīnē. Nometni
izveidoja kā „paplašinātu policijas cietumu“ politieslodzītajiem, kam 1942. gada
vasarā pievienoja „darba audzināšanas nometni” darba noteikumu pārkāpējiem. 1943.
gada sākumā šeit atvēra speciālu nodaļu SS un policijas tiesas notiesātajiem baltiešu
policijas bataljonu un leģionu karavīriem. Vēlāk Salaspils kļuva par tranzītnometni no
Baltkrievijas, Krievijas un Latgales atvestajiem civiliedzīvotājiem, kurus nosūtīja
darbos uz Vāciju. 1943. gada decembrī sākās politieslodzīto pārvešana no Salaspils uz
koncentrācijas nometnēm nacistu okupētajā Polijā un Vācijā, kur līdz kara beigām
nonāca ap 4000, bet mira vairāk nekā 1500 cilvēku. Dažus mēnešus pirms nometnes
likvidēšanas ap 2000 ieslodzīto ieskaitīja dažādās militārās vienībās.
Pēc aptuvenām aplēsēm Salaspils nometnē bija ieslodzīti ap 23 000 cilvēku, puse no
kuriem bija politieslodzītie, kā arī darba kavētāji un sodītie karavīri, bet otra puse -
speciālās akcijās no Baltkrievijas, Krievijas un Latgales pārvietotie civiliedzīvotāji.
1941./1942. gada ziemā smago dzīves un darba apstākļu dēļ gāja bojā ap 1000
Salaspils nometnes celtniecībā iesaistīto Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas ebreju.
No 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrim ap 400-500 cilvēku mira no
slimībām, vairāk nekā 30 nošāva par gatavošanos bēgt vai bēgšanu no nometnes, 100-
150 cilvēku mira no piespiedu darba un necilvēcīgiem sodiem, bet vairāki simti
novārgušo bērnu gāja bojā no nepietiekamā uztura, pazemojumiem, slimībām un
epidēmijām. Salaspils nometnē nogalināto skaits sasniedza vismaz 2000, bet kopā ar
tās būvniecības laikā mirušajiem ebrejiem – vairāk nekā 3000 cilvēku